-2-

Nesen sanāca uziet tādu interneta adresi kā http://www.positivelypresent.com/
Man vienmēr ir bijušas dažādas domas galvā par to, kā pozitīva domāšana mūs ietekmē, kā arī vienmēr ir paticies lasīt tāda veida rakstus/grāmatas.
Un ziniet, lai cik salkani tas neizklausītos un visādi savādāk, es tik tiešām ticu, ka ja mēs censtos domāt daudz pozitīvāk mūsu ikdienā, tad mēs nesastaptos ar tik daudz smagiem brīžiem. Vienu dienu sanāca lasīt tekstu par to, ka patiesībā jau to slikto brīžu mums visiem ir vienādi daudz, tik atšķiras tas, kā mēs viņus uztveram. Mums ir divas izvēles - vai nu koncentrēties uz to slikto un domāt, kāpēc tieši ar mums tam visam ir jānotiek, vai arī mēs varam tajā saskatīt pozitīvo. Tā otrā izvēle var šķist daudz grūtāka, jo mums vienmēr vieglāk būs slīgt tajās ne tik pozitīvajās sajūtās, ir tak tik labi pačīkstēt un pažēloties, ka, redz, viss mums ir tik slikti un gribas, lai citi mūs pažēlo. Bet nē, es vienmēr tās sliktās lietas, kas ar mums notiek, esmu centusies raudzīt citādākā gaismā. Es to redzu kā pieredzi. Jā, tieši tā, viss, kas ar mums notiek, ļauj mums to izbaudīt uz savas ādās un dod mums pieredzi, ko neviens cits nevar atņemt. Un no tās katras sliktās lietas mēs mācāmies, kā nedarīt, kā būt tā, lai tas vairāk neatkārtotos. Jo tieši jau no savām kļūdām mēs visvairāk mācāmies ( lai arī cik ļoti gribētos tā, lai mācītos no citu un savas nemaz nebūtu jāpieļauj ). Lai gan tajā pašā laikā.. cik gan neinteresanti viss būtu, ja nebūtu šķēršļu, ko pārvarēt? Kā būtu, ja viss, ko tu dari, sanāk ar pirmo piegājienu? Kā būtu, ja viss notiek tieši tā, kā to vienmēr esi vēlējies? Nezinu kā jums, bet es domāju, ka tieši šīs neveiksmes un mūsu spēja pēc tām piecelties, iemācīties mūsu mācību un vairāk tās nepieļaut, padara mūsu dzīvi tik aizraujošu. Visi tie piedzīvojumi, starpgadījumi, tas viss veido atmiņas, ko nekad neaizmirsīsim.

Šobrīd lielākā cīņa, ko veicu, ir iemācīties dzīvot mirklim. A happy life is not a perfect life. Nekad nebūs tā, ka viss notiek perfekti, jo tāda vārda perfekti neeksistē. Toties mums vienmēr ir mirklis, tas mazais laika periods, lai mēs darītu visu no sirds, no savas vislabākās patikas un vēlmes. Un ja esmu darījusi visu, kas vien ir manos spēkos, tad man nav ko nožēlot. Jā, vienmēr var likties,ka varēju tak to un to, varēju taču labāk, bet nē, tajā mirklī viss notika tieši tā, kā es to darīju, un pagātni vairāk izmainīt nav iespējams. Bet vienmēr ir iespējams dzīvot tālāk. Un ar katru jaunu dienu pagātne vairāk neeksistē. Ir tikai iespēja paņemt pieredzi, kas ir iegūta, un sākt visu no jauna, tā, kā nekas nav bijis un noticis. Un dzīvot mirklim, ka tieši šeit un tagad ir svarīgākais, kas tev ir apkārt.


Labi, esmu jau pārāk tālu ierakusies dažādās domās un jāmet miers šovakar, nākamreiz centīšos tik rakstīt par vienu tēmu, nevis n-tajām vienlaicīgi! Katrā ziņā šis bija viens no tiem vakariem, kad galvā maisās daudz un dažādās pārdomas, tāpēc vajadzēja to visu izlikt uz virtuālā papīra.

-1-

Es izjutu nepieciešamību pēc vēl viena bloga. Pēc vietas, kur izlikt savas domas. Jā, es varēju rakstīt dienasgrāmatu, kaut vai rakstīt virtuālo dienasgrāmatu, kuru neviens cits neredzētu. Bet nē, es jutu nepieciešamību pēc vēl viena bloga. Tādas divejādas sajūtas - no vienas puses gribas savas pārdomas paturēt pie sevis, bet no otras atkal gribas, lai citi to redz. Lai ir kāds, kas to izlasa un aizdomājas. Man nevajag, lai aizdomājas par mani vai kā tā, bet tā, lai aizdomājas par sevi, par to kas notiek viņa prāta.
Ai, man patiesībā ir tik, tik daudz ko teikt. Un šodien ir tā pēcpusdienas sajūta, kad gribas ietīties rūtainā, siltā segā, ārā aiz loga vēl ir gaišs, ir tā rudenīgā vēsuma noskaņa, vējains; ieslēgt mūziku, vislabāk der Coldplay vai kas tāds, un domāt, domāt daudz un sarežģīti. Tā, ka tu pats apmaldies savās domās un sāc prātot, kur vispār sāki.
Man patiesībā ir tādas 3 bildes galvā.. Šī bija viena, rudens pēcpusdiena ar labu mūziku. Nākamā būtu ārā lielas sniega pārslas, vakars, tik laternas gaismas spīd, liels, liels logs un kamīns, pie kura sēdēt un to vērot. Bez mūzikas. Tikai kamīna sprakšķi. Un pēdējais ir vasara. Pie jūras ar paštaisītiem cepumiem un tēju, sēdēt ar kādu un runāt par dzīvi, filozofēt un skatīties, kā saule pazūd jūrā.
Jāā, man tik ļoti pietrūkst jūras. Vai ūdens kā tāds. Man būtu pietiekami arī ar ezermalu, pie kuras sēdēt un ļauties brīvībai.

Bet ne par to šodien gribēju rakstīt. Vai jums kādreiz ir bijis tā, ka kāds pasaka kādus vārdus, ko tik, tik ļoti tu vēlējies dzirdēt. Un šī persona, kas tev to pateica, pat nenojauš, ka viņa tik tikko tev deva cerību turpināt. Deva jau spēku jaunai dienai, iedvesmoja. Viens teikums var mainīt pasauli, un šodien es saņēmu šos vārdus. Tie lika man saprast, ka citi tic man vairāk nekā es pati sev. Un deva spēku apstiprināt viņu domas.
Anyway, tāds nedaudz skumīgs garastāvoklis šodien. Vakar sanāca aizdomāties par mājām, šodien ar sarunas izvērsās par laiku, par to cik ātri vai lēni tas iet. No vienas puses gribas skaitīt dienas un gribas ātrāk tikt pie tiem cilvēkiem, kas dārgi. Bet atkal no otras puses..ja jau es šeit atrodos, tad kādēļ man ir jāskaita dienas. Tas liek apsvērt, vai atrodos šeit pareizo iemeslu dēļ. Laiks iet uz priekšu jebkurā gadījumā, tik mums ir iespēja to izmantot savā labā vai cīnīties pret to. Un cīņu ar laiku kā tādu mēs nekad neuzvarēsim, tas turpinās savu gaitu. Tik mums pašiem ir iespēja izmantot to, kas mums ir dots. Jā, mēs varam pavadīt 8 mēnešus, skaitot katru dienu un cerot, ka tas, ko tik ļoti gaidām, ātrāk pienāks. Vai arī mēs varam darīt visu no sirds, cik labi vien varam. Un laiks turpinās iet uz priekšu. Tie 8 mēneši paies, bet mēs būsim kaut ko lietderīgu darījuši šajā laikā, nevis pliki cerējuši. Mēs būsim ieguvuši vairāk.