-1-

Es izjutu nepieciešamību pēc vēl viena bloga. Pēc vietas, kur izlikt savas domas. Jā, es varēju rakstīt dienasgrāmatu, kaut vai rakstīt virtuālo dienasgrāmatu, kuru neviens cits neredzētu. Bet nē, es jutu nepieciešamību pēc vēl viena bloga. Tādas divejādas sajūtas - no vienas puses gribas savas pārdomas paturēt pie sevis, bet no otras atkal gribas, lai citi to redz. Lai ir kāds, kas to izlasa un aizdomājas. Man nevajag, lai aizdomājas par mani vai kā tā, bet tā, lai aizdomājas par sevi, par to kas notiek viņa prāta.
Ai, man patiesībā ir tik, tik daudz ko teikt. Un šodien ir tā pēcpusdienas sajūta, kad gribas ietīties rūtainā, siltā segā, ārā aiz loga vēl ir gaišs, ir tā rudenīgā vēsuma noskaņa, vējains; ieslēgt mūziku, vislabāk der Coldplay vai kas tāds, un domāt, domāt daudz un sarežģīti. Tā, ka tu pats apmaldies savās domās un sāc prātot, kur vispār sāki.
Man patiesībā ir tādas 3 bildes galvā.. Šī bija viena, rudens pēcpusdiena ar labu mūziku. Nākamā būtu ārā lielas sniega pārslas, vakars, tik laternas gaismas spīd, liels, liels logs un kamīns, pie kura sēdēt un to vērot. Bez mūzikas. Tikai kamīna sprakšķi. Un pēdējais ir vasara. Pie jūras ar paštaisītiem cepumiem un tēju, sēdēt ar kādu un runāt par dzīvi, filozofēt un skatīties, kā saule pazūd jūrā.
Jāā, man tik ļoti pietrūkst jūras. Vai ūdens kā tāds. Man būtu pietiekami arī ar ezermalu, pie kuras sēdēt un ļauties brīvībai.

Bet ne par to šodien gribēju rakstīt. Vai jums kādreiz ir bijis tā, ka kāds pasaka kādus vārdus, ko tik, tik ļoti tu vēlējies dzirdēt. Un šī persona, kas tev to pateica, pat nenojauš, ka viņa tik tikko tev deva cerību turpināt. Deva jau spēku jaunai dienai, iedvesmoja. Viens teikums var mainīt pasauli, un šodien es saņēmu šos vārdus. Tie lika man saprast, ka citi tic man vairāk nekā es pati sev. Un deva spēku apstiprināt viņu domas.
Anyway, tāds nedaudz skumīgs garastāvoklis šodien. Vakar sanāca aizdomāties par mājām, šodien ar sarunas izvērsās par laiku, par to cik ātri vai lēni tas iet. No vienas puses gribas skaitīt dienas un gribas ātrāk tikt pie tiem cilvēkiem, kas dārgi. Bet atkal no otras puses..ja jau es šeit atrodos, tad kādēļ man ir jāskaita dienas. Tas liek apsvērt, vai atrodos šeit pareizo iemeslu dēļ. Laiks iet uz priekšu jebkurā gadījumā, tik mums ir iespēja to izmantot savā labā vai cīnīties pret to. Un cīņu ar laiku kā tādu mēs nekad neuzvarēsim, tas turpinās savu gaitu. Tik mums pašiem ir iespēja izmantot to, kas mums ir dots. Jā, mēs varam pavadīt 8 mēnešus, skaitot katru dienu un cerot, ka tas, ko tik ļoti gaidām, ātrāk pienāks. Vai arī mēs varam darīt visu no sirds, cik labi vien varam. Un laiks turpinās iet uz priekšu. Tie 8 mēneši paies, bet mēs būsim kaut ko lietderīgu darījuši šajā laikā, nevis pliki cerējuši. Mēs būsim ieguvuši vairāk.