-2-

Nesen sanāca uziet tādu interneta adresi kā http://www.positivelypresent.com/
Man vienmēr ir bijušas dažādas domas galvā par to, kā pozitīva domāšana mūs ietekmē, kā arī vienmēr ir paticies lasīt tāda veida rakstus/grāmatas.
Un ziniet, lai cik salkani tas neizklausītos un visādi savādāk, es tik tiešām ticu, ka ja mēs censtos domāt daudz pozitīvāk mūsu ikdienā, tad mēs nesastaptos ar tik daudz smagiem brīžiem. Vienu dienu sanāca lasīt tekstu par to, ka patiesībā jau to slikto brīžu mums visiem ir vienādi daudz, tik atšķiras tas, kā mēs viņus uztveram. Mums ir divas izvēles - vai nu koncentrēties uz to slikto un domāt, kāpēc tieši ar mums tam visam ir jānotiek, vai arī mēs varam tajā saskatīt pozitīvo. Tā otrā izvēle var šķist daudz grūtāka, jo mums vienmēr vieglāk būs slīgt tajās ne tik pozitīvajās sajūtās, ir tak tik labi pačīkstēt un pažēloties, ka, redz, viss mums ir tik slikti un gribas, lai citi mūs pažēlo. Bet nē, es vienmēr tās sliktās lietas, kas ar mums notiek, esmu centusies raudzīt citādākā gaismā. Es to redzu kā pieredzi. Jā, tieši tā, viss, kas ar mums notiek, ļauj mums to izbaudīt uz savas ādās un dod mums pieredzi, ko neviens cits nevar atņemt. Un no tās katras sliktās lietas mēs mācāmies, kā nedarīt, kā būt tā, lai tas vairāk neatkārtotos. Jo tieši jau no savām kļūdām mēs visvairāk mācāmies ( lai arī cik ļoti gribētos tā, lai mācītos no citu un savas nemaz nebūtu jāpieļauj ). Lai gan tajā pašā laikā.. cik gan neinteresanti viss būtu, ja nebūtu šķēršļu, ko pārvarēt? Kā būtu, ja viss, ko tu dari, sanāk ar pirmo piegājienu? Kā būtu, ja viss notiek tieši tā, kā to vienmēr esi vēlējies? Nezinu kā jums, bet es domāju, ka tieši šīs neveiksmes un mūsu spēja pēc tām piecelties, iemācīties mūsu mācību un vairāk tās nepieļaut, padara mūsu dzīvi tik aizraujošu. Visi tie piedzīvojumi, starpgadījumi, tas viss veido atmiņas, ko nekad neaizmirsīsim.

Šobrīd lielākā cīņa, ko veicu, ir iemācīties dzīvot mirklim. A happy life is not a perfect life. Nekad nebūs tā, ka viss notiek perfekti, jo tāda vārda perfekti neeksistē. Toties mums vienmēr ir mirklis, tas mazais laika periods, lai mēs darītu visu no sirds, no savas vislabākās patikas un vēlmes. Un ja esmu darījusi visu, kas vien ir manos spēkos, tad man nav ko nožēlot. Jā, vienmēr var likties,ka varēju tak to un to, varēju taču labāk, bet nē, tajā mirklī viss notika tieši tā, kā es to darīju, un pagātni vairāk izmainīt nav iespējams. Bet vienmēr ir iespējams dzīvot tālāk. Un ar katru jaunu dienu pagātne vairāk neeksistē. Ir tikai iespēja paņemt pieredzi, kas ir iegūta, un sākt visu no jauna, tā, kā nekas nav bijis un noticis. Un dzīvot mirklim, ka tieši šeit un tagad ir svarīgākais, kas tev ir apkārt.


Labi, esmu jau pārāk tālu ierakusies dažādās domās un jāmet miers šovakar, nākamreiz centīšos tik rakstīt par vienu tēmu, nevis n-tajām vienlaicīgi! Katrā ziņā šis bija viens no tiem vakariem, kad galvā maisās daudz un dažādās pārdomas, tāpēc vajadzēja to visu izlikt uz virtuālā papīra.